Todien gaiss virtuvē šķita biezāks nekā parasti, piesātināts ar dīvainu, iepriekš nepazīstamu mieru, kas mani uztrauca vairāk par jebko
Pulkstenis pie sienas tikšķēja nekaunīgi skaļi, it kā skaitītu pēdējās sekundes līdz brīdim, kad mana pasaule neatgriezeniski sašķelsies divās daļās — “pirms” un “pēc”. Es stāvēju slieksnī, vērojot vīrieti, kuru biju mīlējusi gadu desmitiem, un pēkšņi sapratu: cilvēks, kurš šobrīd dīvānā malkoja kafiju, vairs nebija mans partneris, bet gan svešinieks, kurš nupat bija pieteicis izaicinājumu manai brīvībai, pats to nemaz neapzinoties.
Tas nebija vienkārši rīts, kad Andris aizgāja pensijā; tas bija rīts, kad es sāku plānot savu bēgšanu no neredzama būra, kura atslēgas visu šo laiku bija glabājušās manā kabatā.
Pirmā pensijas diena
Andra pirmā pensijas diena sākās tieši deviņos no rīta. Es, Marta, izgāju virtuvē, bet viņš jau bija izgāzies dīvānā pie televizora ar pulti rokā. Andris nepārprotami nekur netaisījās un plānoja tā pavadīt visu dienu.
— Vai tu, Marta, vēl strādā? — viņš pajautāja, kad es uzvilku darba kleitu un gatavojos doties prom no mājām.
— Jā, strādāju, — es atbildēju, praktiski nepaceļot acis. Pirmdienās man bija pirmā maiņa skolā, kur pasniedzu angļu valodu, bet vakarā — izbraukuma ēdināšana. Pēdējo divu gadu laikā esmu iemācījusies ģērbties tumsā, lai nepamodinātu Andri savu nakts maiņu laikā.
— Bet es, lūk, esmu aizgājis pensijā un nopelnījis atpūtu. — Andris paziņoja tādā tonī, kādā augstākais virspavēlnieks dod pavēles. It kā tas būtu mūsu laikmeta dižākais notikums.
Es stāvēju ar kafijas krūzi rokā, un pēkšņi mani pārņēma dažādas domas. Andris runā par savu atpūtu, bet es? Es strādāju divos darbos, es gatavoju un mazgāju viņa zeķes, es maksāju pusi rēķinu, jo Andra pensija ir kā nauda, kas atrasta veca mēteļa kabatā. Es precīzi neatceros, kad tas sākās. Varbūt tajā brīdī, kad Andrim palika 60 gadu un viņa uzņēmums sāka atbrīvoties no “gudrajiem veterāniem”. Varbūt tajā dienā, kad es dzirdēju frāzi: “Esmu noguris strādāt. Es taču esmu vīrietis, man ir jāatpūšas.” Atpūsties — vārds, kuram, kā izrādījās, mūsu laulībā bija pavisam cita nozīme.
Lieta tāda, ka es neesmu pret mājas mieru, lai vīrietis būtu mājās, palīdzētu mājas darbos, atgūtu spēkus pēc darba. Taču starp “mājām, kurās Andris palīdz” un “mājām, kas pilnībā balstās uz sievietes pleciem”, ir milzīga aiza. Pirmajā Andra pensijas nedēļā es vēl biju adaptācijas režīmā. Otrajā es sāku smalki mājien: “Andri, varbūt tu palīdzēsi ar uzkopšanu?” Trešajā nedēļā es sapratu — tas nedarbosies. Viņš meklēja iemeslus: mugura, galva, nogurums svārstās. Katru rītu jauna atruna, un es viņam ticēju. Tāpēc, ka mīlu viņu, neskatoties ne uz ko. Tāpēc… tāpēc, ka es biju nogurusi cīnīties.
Lūzuma punkts notika parastā vakarā
Es pārnācu no otrās maiņas ap vienpadsmitiem, kājas dūca, prāts strādāja ar 20% jaudu. Ienācu virtuvē — šķīvji izlietnē (mani pēc brokastīm un Andra pēc pusdienām). Uz galda drupas, bet dīvānā — mans vīrs, skatoties nakts sarunu šovu.
— Kā gāja darbā, Marta? — Andris pajautāja, pat nepagriežot galvu.
— Normāli, — es sameloju.
Patiesībā nekas nebija normāli. Otrajā stundā mani pārņēma panika: es aizmirsu, kā paskaidrot future perfect laiku. Ēdināšanā es nejauši sasitu trīs šķīvjus un pusi maiņas nostrādāju par brīvu. Un vēl mājās mani gaidīja izlietne ar netīriem traukiem un piedevām atkritumi, kas jāiznes. Man nebija spēka pat izmazgāt savu netīro halātu, jo biju pārāk nogurusi, lai pat par sevi parūpētos. Es stāvēju pie izlietnes, un kaut kas manī pārtrūka. Es pēkšņi paskatījos uz šo dzīvi no malas un sajutu… neko. Pat ne vilšanos — vienkārši neko.
— Andri, kad tu pēdējo reizi gatavoji vakariņas? — es pajautāju, nenovēršoties no traukiem.
Viņš klusēja un tad atbildēja:
— Es negatavoju, tas nav domāts man. Tas taču ir sieviešu darbs.
Es aizvēru acis un pasmīnēju. “Sieviešu darbs” 2025. gadā no cilvēka, kurš skolā nemācījās citā laikmetā, bet gan laikos, kad mācību grāmatās rādīja tēti, kurš gatavo omleti. Es ieliku nepabeigto šķīvi atpakaļ izlietnē un aizgāju gulēt, bet Andris palika dīvānā.
Lasi vēl: Sals un stikls: pirmais aukstuma vilnis atklāja vēl vienu problēmu ķīniešu automašīnām
Nākamajā dienā es pusstundu nosēdēju vannas istabā, pat neieslēdzot ūdeni. Sēdēju un prātoju par dīvainu lietu: kā es, pieaugusi, veiksmīga sieviete (pasniedzu valodas, varu vadīt trīs stundu pasākumu), kļuvu par neredzamo cilvēku pati savā dzīvē? Atbilde bija vienkārša un briesmīga: es ļāvu ar sevi tā apieties. Es apprecējos ar cilvēku, kurš mani mīlēja tad, kad biju “noderīga”. Es nepamanīju, kā Andra prasības no smalkiem lūgumiem pārvērtās klusās pavēlēs, un pieņēmu pārliecību, ka man ir jāupurējas, jo tā ir mīlestība. Es mēģināju ar viņu parunāt:
— Klau, Andri, man tev kaut kas jāsaka. Es jau vairākus gadus strādāju divos darbos, bet tu visu šo laiku vienā. Tagad vispār esi aizgājis pensijā. Tagad tu sēdi caurām dienām un neko nedari, bet es nāku mājās un apkalpoju tevi. Uzskatu, ka tas nav taisnīgi.
— Bet es taču esmu noguris no darba. Man ir gadi. — tā bija Andra atbilde uz katru manu lūgumu. — Es taču nostrādāju 35 gadus.
— Un es strādāju tagad un strādāšu arī turpmāk, bet es tevi, Andri, vairs neapkalpošu.
— Tu, Marta, ko tu ar to gribi pateikt? Ka viss?
Lūk, kā viņš to interpretēja. Lūgums pēc taisnīguma = vēlme aiziet. Tajā vakarā es atnācu mājās un savācu savas mantas. Bez drāmām un skaļām frāzēm. Es vienkārši sapakoju nepieciešamo — dokumentus, dažas drēbes, klēpjdatoru, ko izmantoju peļņai, un pārvācos uz draudzenes dzīvokli, kura pirms pāris gadiem bija gājusi cauri tam pašam. Es neaizeju un neplānoju to darīt. Es vienkārši atteicos būt Andra kalpone sievas aizsegā. Pirmo nakti viņš zvanīja piecas reizes. Otro — arī. Trešajā dienā Andris atnāca pats, un mēs parunājām…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
